Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas sēde

Būs pagājuši pieci mēneši kopš konferences “Bāreņu un bez vecāku gādības palikušo bērnu iespējas uzaugt ģimeniskā vidē” un šodien Sociālo un darba lietu komisija bija uz sēdi aicinājusi labklājības ministri Ilzi Viņķeli un finanšu ministru Andri Vilku, lai runātu par bērnu alternatīvās aprūpes attīstības perspektīvām. ->

Ja atsaucam atmiņā konferences rezolūciju, tad tā paredzēja noteiktus uzdevumus gan LM, gan pašvaldībām. Diemžēl nākas secināt, ka šie uzdevumi tā arī nav izpildīti, un arī šobrīd LM nav sākusi darbu pie deinstitucionalizācijas stratēģijas. Pat vēl vairāk - pēc vairāk kā divdesmit minūšu ilgās ministres Ilzes Vinķeles prezentācijas radās iespaids, ka pie tā neviens arī īsti negatavojas strādāt un viņu izpratne par to, kas ir deinstitucionalizācija nav saistīta ar valstī nepieciešamajām reformām, lai pārietu no institucionālās aprūpes uz ģimenisko aprūpi, bet gan paredz ārpusģimenes aprūpes (tai skaitā institucionālās) pakalpojumu vispārīgu uzlabošanu. Frāzes, kas, it kā pasakot kaut ko jeb aizpildot informācijas telpu ar vārdiem, reāli neko nepasaka un nesniedz konstruktīvus priekšlikumus. Atzīšos, ka pie šī mans tolerances līmenis strauji nokritās un spēja saskatīt tajā visā "teātrī" ko pozitīvu kļuva traucēta. Tas arī nosaka šīs publikācijas skarbo toni.

No prezentācijas:

Ar citiem interesantiem faktiem mēs tikām informēti par to, cik tad reāli institūcijās tiek tērēts uz viena bērna vajadzībām. Pēc šī kļūst vieglāk saprotama ierēdņu nevēlēšanās konkrēti runāt par ģimeniskās aprūpes finansējuma paaugstināšanu un vajadzība pēc lielāka finansējuma vispār akceptēta. Bērns ir labs iemesls, lai iestādes saņemtu finansējumu un spētu funkcionēt savā kroplajā manierē, efektīvi atražojot nākošo klientu vecākus. Ilgtspējīga stratēģija. Šokējoši, ka pie tik augstām it kā bērna kopējām izmaksām pats bērns reāli dzīvo uz nabadzības robežas. Izskatās, ka tur vesela sistēma ir kā dēles piezīdusies pie tiem bērniem un barojas no viņiem. Un loģiski, ka tad visa mūsu emocionālā lirika par bērna vajadzībām maz kuru interesē...

Pēdējais slaids, kas no tās kopējās laiku bezjēdzīgi patērējošās prezentācijas man šķita uzmanības vērts, bija turpmākās rīcības plāni. Izrādās, ka LM savā ilgadējā darbībā nav pat apzinājusi ārvalstu pieredzi un praksi. Pārējo labāk nekomentēšu.

Tas par valsts politiku attiecībā uz bērnu alternatīvās aprūpes attīstības perspektīvām. Mājas darbs nav izpildīts un LM ministrijai nebija nekādu priekšlikumu vai aprēķinu par to, kā uzlabot finansiālā atbalsta sistēmu aizbildņiem un audžuģimenēm, lai motivētu ģimenes uzņemties šādus pienākumus. Kādi tur vēl konkrētu pasākumu plāni, lai veicinātu bērnu nokļūšanu ģimeniskā vidē. Un jautājums par to, vai tādi būs pēc pusgada, atkal tiekoties Saeimā, laikam jau ir retorisks.

Izmantoju iespēju izteikties un paudu arī savu viedokli par diskutētajiem jautājumiem:

Par uzturlīdzekļiem. Manuprāt MK noteikumos noteiktais minimālais uzturlīdzekļu apjoms, kāds ir jānodrošina katram vecākam, ir adekvāts un lieliski attiecināms arī uz bērniem ārpusģimenes aprūpē. Kopā tas sanāktu 100 Ls pirmsskolas vecuma bērniem un 120 Ls skolas vecuma bērniem. Nav nekas jauns jāizgudro - vien jāatmet iedoma, ka pieņemtie bērni izmaksā lētāk. Drīzāk rodas jautājums, kāpēc valstī nav vienotas politiskās koncepcijas un vispār tas ir nodalīts, paredzot, ka aizbildnībā esošajiem bērniem minimālais uzturlīdzekļu apjoms ir 32 Ls mēnesī, bet audžuģimeņu aprūpē esošajiem bērniem tas ir 60 Ls.

Uzskatu arī, ka uzturlīdzekļus aizbildnībā un audžuģimenēs dzīvojošajiem bērniem būtu jāmaksā no valsts budžeta nevis pašvaldības, tādējādi novēršot šobrīd raksturīgo tendenci, ka, pieņemot lēmumus par bērnu izņemšanu/ievietošanu bioloģiskajā ģimenē un piemeklējot ārpusģimenes aprūpes pakalpojuma sniedzēju, bērna likteni nosaka finansiālās intereses.

Darba algas apmēra kompensācija adaptācijas laikā. Viens no, manuprāt, būtiskākajiem šķēršļiem un turklāt finansiālajiem (tas tajā aspektā, ka amatpersonas pamatā  ģimeņu trūkuma problēmu cēloni redz tieši finansiāla rakstura), kāpēc ģimenes nevar atļauties pieņemt bērnus vecumā no 1 līdz 3 gadiem ir tas, ka jebkurš normāls cilvēks apzinās, ka pirmajā laikā (vairākus mēnešus līdz gadam ilgu laiku) ir ļoti svarīgi būt kopā ar bērnu, kas nav savienojams ar algota pilnas slodzes darba strādāšanu. Izrietoši ģimenes dažādi shēmo, lai to realizētu - veido parādus, tērē iekrājumus vai apvieno ar darbu, kuru var strādāt mājās. Vai arī atsakās no domas pieņemt mazuli. Jebkurai sociāli apdrošinātai personai ir iespēja saņemt vecāku pabalstu 70% bruto algas apmērā vienu gadu pēc bērna dzimšanas un būtu tikai normāli beigt noniecināt adoptētājus un aizbildņus un atzīt, ka pieņemtā bērna "piedzimšana" audžuvecāku ģimenē ir ne mazāk svarīgs iemesls līdzvērtīgu sociālo garantiju saņemšanai.

Informatīvā politika. Manuprāt, galvenais iemesls zemajai ģimeņu atsaucība pieņemt bez vecāku gādības palikušos bērnus nav zemais finansiālais atbalsts (dāsnā Rīgas bāriņtiesa ir labs piemērs tam, arī tam, ka finansējums var būt laba ēsma ģimenēm, kurām citas motivācijas vai spējas arī nemaz nav), bet gan greizā informatīvā politika. Pirmkārt, informācija par bērniem nav pieejama. To var dabūt adoptētāji, kas nekādi nerisina problēmu ar pārpildītajām iestādēm. Un nosacīti tā ir pieejama audžuģimenēm. Nosacīti tāpēc, ka pieejama tikai piedāvājumu pēc bāriņtiesu iniciatīvas veidā. Un jāatzīmē, ka audžuģimenes tomēr ir ļoti specifiska aprūpes forma, kas ir īslaicīga un nozīmē bērnu rotāciju ģimenē. Lielākā daļa cilvēku tam nav gatavi un piemēroti. Un lielākajai daļai bērnu ir vajadzība pēc ilglaicīgas aprūpes, jo tikai neliela daļa atgriežas bioloģiskās ģimenes aprūpē. Paliek aizbildnība. Tomēr realitāte ir skarba - saņemot bāriņtiesas atzinumu par piemērotību aizbildņa pienākumu veikšanai, iespējas tikt pie bērna ir ļoti ierobežotas, jo neviens nevēlas sniegt informāciju par bērniem.

Manuprāt, pats greizākais tajā sistēmā ir tas, ka centrā ir ģimene nevis bērns ar savu vajadzību pēc ģimenes. Tiek piemeklēti bērni ģimenēm, bet netiek meklētas ģimenes bērniem, kas būtu daudz efektīgāks un rezultatīvāks process. To pierāda gan Zvannieku pieredze, gan arī viesģimenu projekts, kura ietvaros vienā gadā tika izveidota informatīva lapa ar aprakstiem par bērniem, kuriem tiek meklētas viesģimenes vasaras brīvlaikam. Tajā gadā bija vislielākā cilvēku atsaucība, jo loģiski, ka cilvēkus uzrunā konkrēti stāsti un bērni daudz vairāk kā pati ideja par savas dzīves atvēršanu nezināmajam un negatīvu stereotipu apvītajam. Pie tam reālam bērnam cilvēki daudz vieglāk piedod trūkumus, kurus idealizētajam meklētajam bērnam vispār nepieļautu, jo meklē savu ideālo bērnu. Ir liela daļa cilvēku, kuri neizjūt vajadzību vai vēlmi pēc (vēl) kāda bērna un nekad neaizdomāsies par iespēju pieņemt bērnu, vai arī aizdomāsies, bet nesaņemsies. Konkrēta informācija nomotivētu šādus cilvēkus un radītu arvien vairāk bērniem iespēju dzīvot ģimenēs. Un aizvainojošākais tajā visā man šķiet tas, ka ārzemēs ar detalizētu aprakstu palīdzību tiek meklētas ģimenes konkrētiem Latvijas bērniem, bet, lai to darītu Latvijā, mums neesot resursu un... priekš kam vispār tas.