Kas tad īsti ir bērnu interesēs

Tā kā saistībā ar plānotajiem CL grozījumiem, kuri nosaka, ka bērnus adopcijā varēs nodot bez aizbildņa piekrišanas, arvien vairāk tiek diskutēts par to pašu ārzemju adopciju un bērnu interesēm, tad nolēmu piebilst no savas puses. Vienkārši, lai vēlreiz rosinātu aizdomāties par to, kas tad īsti ir bērnu interesēs. ->

Šobrīd Latvijā adopcija ir pasludināta par sava veida pašmērķi, aizbildinoties ar bērna interesēm. Un kopumā jau tas viss skan ļoti labi - bērnam ir vajadzīga ģimene. Tīri cilvēcīgi dīvaini, ka pamatā ar to saprot kopīgu uzvārdu un iespēju saņemt mantojumu nevis attiecības un vidi, kurā dzīvo (aizbildnis tak nez kāpēc neskaitās ģimene kaut pēc būtības tur, salīdzinot ar adopciju, nekādas atšķirības ikdienas līmenī), bet manā skatījumā problēmas ir tajā, ka joprojām klibo izpratne par to, ko tad īsti bērnam nozīmē šī ģimeņu maiņa.

Bērniem raksturīgi savu drošību balstīt uz rutīnu - tas, ka viņi zina, ka rīt pamodīsies savā gultiņā, pēc tam sekos brokastis un zināms dienas režīms. Un reizēm normālā ģimenē augošam bērnam jau ļoti liels pārdzīvojums ir tas, ka ģimene pārceļās no vienas vietas uz otru, kaut nemainās tuvākie cilvēki un lietas. Ja runā par bez savas bioloģiskās ģimenes aprūpes palikušajiem bērniem, tad viņiem šī vajadzība pēc drošas rītdienas ir daudz, daudz būtiskāka un katra ģimenes maiņa ir ļoti traumējoša - tik ļoti, ka pastāv reāla iespēja, ka viņš ar to pārdzīvojumu var arī netikt galā. Nekad nevar zināt, kurš būs pēdējais piliens. Tad cik vēl traumējošāka var būt vispār nonākšana ģimenē, kas dzīvo citā valstī, citā kultūrā, runā nesaprotamā valodā, ēd dīvainas lietas un vispār dzīvo pilnīgi savādāk. Palasot amerikāņu pieredzi ar ārzemēs adoptētajiem bērniem, var atrast ļoti daudz piemērus, kad bērns pilnībā noslēdzies un nevienam neuzticas tāpēc, ka zīdaiņa vecumā ir pārcilāts kā tāda lelle no vienas vietas uz otru līdz adoptēts. Un par zīdaiņiem jau mēs mēdzam domāt, ka tie noteikti spēs tikt galā ar savu negatīvo pieredzi un viegli pielāgosies jaunajam. Tad cik gan vēl grūtāk to ir izdarīt lielākiem bērniem, kuriem jau ir kaut kāda piesaiste pie kāda.

Interesants raksts par šo tēmu ir:

http://www.theraplay.org/downloads/Good_Housekeeping_Article.pdf

Tāpēc bērna interesēs nekad nevar būt izņemšana no ģimenes, kurā viņš ir iedzīvojies, ja vien tā tiešām nav nepieļaujami nelabvēlīga, jo viņam tas būs nopietns zaudējums un trauma. Tā kā šie bērni jau tāpat ir ar daudz dvēseles rētām, tad tas nozīmē principa pēc sist to, kurš jau asiņo. Mēs (kam nav tādas personīgas pieredzes) nekad līdz galam nespēsim saprast to, cik ļoti tiem bērniem ir nodarīts pāri, kas atstāj jūtamas sekas uz visu viņu atlikušo dzīvi.

Man viens bērns uz kopējā fona ir salīdzinoši maz cietis - adoptēta 4 mēnešu vecumā, bet es ikdienā joprojām redzu to, ka viņai ir pieņemtajiem bērniem raksturīgā spiedze iekšā (tas provocē pārspīlētu aktīvu uzvedību un problēmas koncentrēt uzmanību, kas ir pieņemto bērnu mācīšanās grūtību pamatā), ko rada bailes atkal piedzīvot zaudējumu. Viņai tas izpaužas kā neirozes, kā rezultātā pat sev pāri dara (kreveles plēšs, nagus līdz jēlumam noknibina utml.). Es runāju par to ar psihoterapeiti Blaževiču un viņa teica, ka spriedze viņai ir no tā, ka viņa man ir pieķērusies un, pamatojoties uz pagātnē piedzīvoto, zemapziņā visu laiku ir bailes zaudēt. To var mēģināt apārstēt (man plaša iespēja izvērties ar dažādām ārstnieciskām terapijām), bet reāli tā saglabāsies uz visu dzīvi.

Var runāt par otru pusi - kāpēc aizbildņi un audžuģimenes neadoptē. Pirmkārt, jau valsts atbalsts - diemžēl, bet fakts, ka finansiālais aspekts spēlē ļoti būtisku lomu daudzu dzīvēs, bet šie bērni ir ar īpašām vajadzībām līdz ar to daudz lielākiem izdevumiem kā normāli ģimenēs augošie. Vēl tas, ka, domājot kaut par to pašu mantojumu, daudzi aizbildņi saprot, ka aizbildnībā augošam bērnam ir cerība saņemt dzīvesvietu (kvalitāte un atrašanās vieta jau ir cits aspekts), ko aizbildnis nespēj dot, jo viņam nav ko tai mantojumā atstāt. Bet tas galīgi nenozīmē, ka bērns dzīvo nelabvēlīgos apstākļos.

Otrs aspekts ir, ka ģimene var negribēt adoptēt - nav nekāds noslēpums, ka ļoti daudzi šie bērni ir problemātiski (psihologi min statistiku, ka 75% šo bērnu zog un izaugot vairums to pārstāj, bet 10 % tas jau ir dzīvesveids; bet tā ir tikai viena no izpausmēm - spektrs ir bagātīgs) kā rezultātā bieži ir tā, ka radinieki un draugi paziņo, ka ar to bērnu, lai ciemos nebrauc, un norobežojas. Ir ļoti daudzi gadījumi, kurus zinot (gan adoptētus, gan neadoptētus), es labi spēju iedomāties, ka aizbildnis negrib adoptēt bērnu - ne tāpēc, ka viņu nemīlētu, bet tāpēc, ka grib pasargāt pārējo ģimeni. Bet galvenais - no sirds rūpējas un audzina bērnus, kaut tas bieži nebūt nav viegli. Jāsaprot, ka problēmas ar šiem bērniem ir dēļ viņu pagātnes pārdzīvojumiem nevis audžuvecāku nespējas pietiekoši mīlēt un audzinot tikt galā. Līdz ar to skaidrs, ka, pārvietojot šo bērnu uz citu ģimeni, šīs problēmas tikai pieaugs, jo bērns būs saņēmis kārtējo sitienu, kas atgādinās viņam, ka pieķeršanās nozīmē sāpes un galvenais dzīvē ir nevienam nepieķerties un nevienu neiemīlēt.